Par autoru



Regīna Andersone



Ja cilvēkam ir blogs, tad tam esot noteikti kaut kas jāuzraksta par sevi. Es ilgi domāju, un neko neparastu, kas spētu ieintriģēt lasītājus, tā arī neatcerējos. Dzīves gājums man ir gaužām ikdienišķs.



Es saviem vecākiem piedzimu pagājušā gadsimta 1959.gadā, Rīgā. Es augu, man nāca zobi, un vecākiem nācās ar mani daudz noņemties, jo pamperu toreiz Padomju Savienībā nebija. Bet neko no tā es neatceros. Manas vissenākās atmiņas, lai cik tas nebūtu dīvaini, saistās ar fotografēšanu, konkrētāk ar kailfoto.



Tas bija tā: Mani izģērba, un nolika uz mīkstas virsmas ar psihodēlisku ornamentu. Priekšā nolika kaut ko lielu un apaļu, un tad sekoja šausmīgs uzplaiksnījums. Es dzirdēju pieaugušo jūsmīgos saucienus un bubināšanu – agū, u tju tjū..un man ļoti gribējās kliegt, ko es arī darīju.

Kopš tā laika man nepatīk fotografēties.



Vēlākās bērnības fotogrāfijās, kas tapa dažādos Rīgas fotoateljē, mana sejas izteksme atklāti norāda uz naidu pret visu, kas saistās ar foto. Kad paaugos, es kameras priekšā iemācījos nosimulēt apmierinātu smaidiņu, bet iekšā viss vārījās.



Cik vien iespējams, es izvairījos no fotogrāfiem. Tomēr tajā visā bija arī savs šarms. Man fotogrāfijā patika tā puse, ko neviens, kas tiek fotografēts, neredz. Tēvam bija fotoaparāts, un tad, kad viņš attīstīja bildes, es drīkstēju atrasties viņam līdzās tumšājā vannas istabā, kur sarkanajā gaimā dzima brīnumi... Man patika tas moments, kad, šķietami ne no kā, uzausa silueti, sejas, augumi.



Un tā es augu, gāju skolās, mācījos un darīju blēņas, un pa starpu visam rakstīju dažādus dzejolīšus, stāstiņus un zīmēju. Tolaik par fotografēšanu domāju maz, bet, kad tiku pie fotoaparāta, man allaž patika atrasties tajā kameras pusē, no kuras tūlīt izlidos putniņš.



Pēc tam es apprecējos. Man piedzima un izauga trīs bērni. Dabūju ar tiem krietni noņemties, jo tolaik vēl aizvien nebija pamperu...Kādā jaukā 2005.gada vasaras dienā dēls man iedeva fotokameru - mazu, jauku ziepīti. Kopš tā brīža fotografēšana kļuva par manu LIELO mūža mīlestību. Gāja gadi, mainījās fotoaparāti, bet mīlestība negāja mazumā. Un tā tas viss turpinās vēl šobaltdien. Es bildēju, rakstu, un man ir liels prieks, ja kāds to lasa un skatās.



Un tad kādu dienu pie manis pienāca znots Valērijs un teica – tev vajag savu blogu, es uztaisīšu!

Domās lēkāju no priekiem uz vienas kājas ( realitātē man kauns to darīt, jo esmu tajā vecumā, kad tas nav pieņemts). Vievnvārdsakot - es esmu laimīga!



Gribu dalīties ar lasītājiem un bilžu skatītājiem savās domās, sajūtās, pārrunāt dažādas dzīves norises – priekus un bēdas. Ko lai vēl piebilst? Laipni aicināti RexGallery!



Par sevi...



Kā gribētos man rozei būt, 

Bet Dievs ir devis būt par nātri... 

Jo rozes skaistos dārzos žūst, 

Kad dienas steidzas pārāk ātri. 

Un rozes skumst un ātri vīst, 

Bet nezāles – tās neiznīkst! :)