Uzpūtīgais Tomāts Pasaka bērniem

Vasaras beigās situmnīcā brieda tomāti. Daži jau bija sarkani, bet citi vēl zaļi. Viens tomāts bija padevies augumā lielāks par citiem, un tas bija varen iedomīgs Tomāts.

Viņš skatījās apkārt, un redzēja, ka neviens cits netiek tam līdz ne augumā, ne sārtumā. Gozēdamies saulītē, Tomāts savā iedomībā brieda aizvien lielāks un sulīgāks. Pa siltumnīcas logu tas redzēja sakņu dārzu. Dārzā auga gurķi, dilles, pupiņas, zirnīši, redīsi, salāti, lociņi. Visi, gan siltumnīcas augi, gan dārza augi, draudzīgi pieņēmās spēkā, jo Saimniece tos cītīgi ravēja un laistīja.
Uzpūtīgajam Tomātam likās, ka viņš ir pārāks par visiem, jo re - kāds viņš sarkans un liels. Un kas no tiem sīkajiem šmurguļiem redisīem? Skat, cik šie netīri, zemē ieauguši. Bet dilles? Kāds no tādām vispār var būt labums? Zaļas, garas...nekāda skaistuma! Bet gurķi? Fuj...kaut kādi pumpaini, grumbuļaini, daži vēl pavisam mazi. Nē, ar tādiem neko nevar iesākt. Ar pupiņām un zirnīšiem vispār nav vērts ielaisties.Ielīduši savās pākstīs. Saule uz tādiem nemaz neskatās, kur nu vēl viņš...Skaistākais Tomāts! Un kas ir salāti? Bāli, vāji radījumi, tāpat arī lociņi. Pēdējie vēl turklāt smird. Nē, domāja Tomāts, par mani nav neviena pārāka...
Tā Tomāts caurām dienām brieda un pieņēmās svarā, līdz viņam jau sāka likties, ka vinš ir dārza karalis. Savā iedomābā tas pat nepamanīja, ka pārejie tomāti arī jau ir nogatavojušies, sārti un smuki. Kādā jaukā dienā Saimniece atnāca uz siltumnīcu nevis ar lejkannu, bet ar grozu, un novāca ražu.
Tā iedomīgais Tomāts nonāca Saimnieces virtuvē uz galda. Būdams kopā ar saviem sugasbrāļiem grozā, tas vēl aizvien jutās kā karalis, un pūtās vairāk un vairāk.
Saimniece sāka tomatus šķirot – kas mazāki un stingrāki - marinēšānai, kas lielāki un sulīgāki, tos - drīzai apēšanai. Kad Saimniece uzdūrās Uzpūtīgajam Tomātam, tā viņu ilgi grozīja rokās, nezinādama, ko ar tādu lai iesāk – pārāk liels un mīksts tas bija kļuvis. Bet tomāts iedomājās, ka Saimniece ir viņa karaliskā skaistuma pārņemta, un nespēj no tā šķirties. Un viņš pūtās, pūtās, līdz izšķīda tieši Saimniecei rokās. Viņa tik noraustīja plecus, un iemeta viņu bļodā. Vēlāk, kad visi dienas darbi bija galā, tā Tomātu uzvārīja, pielika garšvielas, un ielika burkā. Tā Uzpūtīgais Tomāts kļuva par Kečupu.