Vistīrākā patiesība Tā bija...

Vienalga, kādā realitātē tas ar mani notika.Galvenais, ka tas bija pa īstam....

Viss sakās pavisam negaidīti. Datora ekrānā nozibsnīja spožs uzraksts:
Congratulations, you won...
...un es nospiedu taustiņu...Jau nākamajā mirklī sapratu, ka vispirms jālasa informaciju, un tikai tad jāspaida pogas! Tāds pavisam dīvains vinnests, no kura es pirmajā brīdī gribēju atteikties, tomēr nevarēju, jo tas, kā man šķita, butu neglīti attiecībā uz to, ko es vinnēju. Nekad nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds vispār mēdz būt vinnējams, proti – manā priekšā melns uz krāsaina un zaigojoša fona viļņojās uzraksts, ka es esmu tā izredzētā persona, pie kuras no tāda līdz tādam datumam viesodies Žans Klods Van Damme...Teiksiet – tas ir murgs? Vot vot...es arī tā domāju...tomēr viss izrādījās tīrākā patiesība. Formalitātes nokārtojās zibenīgi, jo man tikai vajadzēja ievadīt ailītē savu vārdu, uzvārdu, adresi un telefona numuru. Es to izdarīju, lai gan šermuļi skrēja pār kauliem. Man piezvanīja jau pēc divām minūtēm, un paziņoja, ka cieminš ar 7 cilvēku komandu būšot klāt pēc trijām dienam.
Protams, sacēlu pamatīgu jezgu, jo nekam tādam nebiju gatava.
Ko iesākt? Kur uzņemt viesus – lauku mājās “Mūrniekos” vai Salacgrīvas mājā? Pēc neilgām pārdomām un konsultācijām ar ģimenes locekļiem, nolēmu, ka labāk lauku mājās. Laiks bija skaists, vasaras vidus, viss ziedēja un čivināja putni. Mazā upīte aiz pļaviņas, burbuļodama nesa savus dzidros ūdeņus uz...nu neatceros uz kurieni...
Kopā ar jaunāko meitu sākām gatavoties viesu uzņemšanai – cepām, šmorejām,vārījām, gludinājām sniegbaltos galdautus, ko klāt uz galda zem ozola. Netrūka pļavu ziedu māla vāzītēs, ko izrotajām ar prievītēm, lai būtu tautiski, kā saka – pa glauno...Kad viss bija gatavs, saņēmām sms, ka viesi tuvojas.
Raitis, mans vīrs, izstrādāja nelāgu joku.Viņš iegāja guļamistabā, teica, ka dodas gulēt, un, lai viņu neviens netraucē, jo viņš negribot redzēt ne Žanu, ne Klodu, un vismazāk jau Van Dammi...Bet man vairs pat nebija laika izteikt sašutumu, jo busiņš ar viesiem ieripoja pagalmā.
Pirmais no tā , galīgi saguris, izkāpa pats Van Damme, un sasveicinājās ar mani skaidrā latviešu valodā, pajautāja, kā klājas, un teica, lai īpaši nesatraucoties viņa vizītes sakarā...
Es vēroju viņa komandu, kas lēnām rausās ārā no busiņa. Bez Žana Kloda bija vēl seši cilvēki un suns.Viena puiša seja man šķita pazīstama, un es pajautāju Žanam Klodam, vai tiešām tas, ko es redzu, ir Džastins Bībers? Viņš atbildēja apstiprinoši, un vēl piebilda, ka tāpēc jau nevajag saspringt, jo puika te nedziedāšot. Viņš esot līdzi paņemts tikai tādēļ, lai pieskatītu viņa suni...
Man atkārās žoklis...Žans Klods to saprata pa savam, un paskaidroja man, ka latviski viņš esot iemācījies runāt divās dienās, jo atklājis, ka holandiešu valoda ir ārkārtīgi līdzīga latviešu valodai. Pagaidām to neviens, izņemot viņu pašu, nezinot....
Nu gan brīnumi!
Džastins aizskrēja ar suni aiz mājas stūra.Precīzāk sakot, suns viņu turp aizvilka. Laikam jau nokārtot dabiskās vajadzības...
Es piedāvāju ciemiņiem nomazgāt rokas, apmeklēt labierīcības un sēsties pie galda.
Kad bija izteikti tosti, pateiktas runas, visi ķērās pie maltītes. Man jaunākā meita Silvija bija ļoti satraukusies, ka nepaspēs izcept kapkeikus. Es nodomāju, ka ņemot vērā to ātrumu, kādā tiek patērets skotu viskijs, drīz nevienam tie kapkeiki nebūs vajadzīgi. Tā arī notika. Pavisam drīz saspringtā atmosfēra atslāba līdz tai stadijai, kad visi runā un neviens neklausās. Mans dēls Vilnis aktīvi komunicēja ar visu Žana Kloda komandu par rītdienas plāniem, un es atviegloti nopūtos, ka neesmu viena pati šājā, kā man vēl aizvien šķita, pavisam trakajā pasākumā. Puiši vienojās, ka rīt no rīta mans Vilnis viņus vedīs ekskursijā uz Glen Affric, un pēc tam uz Siguldu, lai ciemiņi varētu izvērtēt, kura Sigulda ir labāka – skotu vai latviešu. Nospriedu, ka man laikam pietiks dzert...
Pēc laiciņa puiši uzstādīja nelielu skatuvīti ar mūzikas aparatūru, un Žans Klods Van Damme dziedāja pasakaini skaistas dziesmas. Viņa balss man atgādināja Leonarda Koena balsi, un es no aizkustinājuma pat apraudājos...Kad skanēja “Dance Me to the End of Love”, es jutos jau pavisam apburta.
Skaistais vakars lēnām pārvērtās par sienāžpilnu nakti. Viesi no pārguruma snauduļoja pie galdiem, dažs labs klīda kaut kur gar upītes krastiem, tādēļ nācās svisus sasaukt un ierādīt guļvietas. Kad visi bija apgūlušies un klusiņām krāca, es, kā jau pierasts pēc pasākumiem, sāku novākt traukus. Van Dammes suns, kas augumā bija ļoti iespaidīgs, pēc dabas bija miera mika, un tagad, apgūlies virtuves kaktiņā, ik reizi, kad es ienācu, sita asti pret grīdu, un luncinājās, gaidīdams kādu glāstu...
Kad es tā čubinājos gar suni, virtuvē ienāca mana vecākā meita Evija, un teica, ka jābeidz cepties, un jāiet gulēt. Traukus var novākt un izmazgāt rīt no rīta, jo ciemiņi izbraukšot ekskursijā ļoti agri, un brokastošot pa ceļam uz Glen Affric. Es kādu brīdi pretojos kārdinājumam likties migā, bet ātri padevos, tomēr viss izrādījās daudz sarežģītāk. Nebija brīvu gultu, un Evija piedāvājās aizvest mani uz Salacgrīvu, bet agri no rīta atvest atpakaļ. Domāts – darīts. Viss notika ļoti ātri. Evija mani izlaida no mašīnas, bet pati aizbrauca uz savu māju, jo viņas vīram drīz bija jāatgriežas no naktsmaiņas, bet no Salacgrīvas līdz Invernesai ir labs gabaliņš ko braukt.
Es iegāju mājā, kur valdīja pilnīgs tukšums un klusums. Izstaigāju visu no pirmā līdz trešajam stāvam – neviena nav. Kaut nu es rīt laicīgi pamostos! Par daudz, visa kā šodien bija par daudz...tā bija pēdējā doma, pirms aizmigu.
Rīts iestājās burtiski momentā pēc tam, kad aizvēru acis. Pie durvīm zvanīja. Pastnieks atnesa man paku no Ebay, kur biju pasūtījusi filtrus savai fotokamerai. Pastnieks ilgi un dikti man skaidroja, kāpēc paka tik ilgi kavējās – izrādās, ka tā bija nosūtīta uz Dārza ielu Salacgrīvā, bet es esmu Greigstrītā Invernesā...Nu ko tur daudz? Glavenais, ka es to dabūju!
Tomēr nākamajā mirklī kā strāva izskrēja man cauri – kur ir mans fotoaparāts???
Izmeklējos itin visur – nav! Nolāpīts, būšu laikam to atstājusi lauku mājās. Droši vien uz galda zem ozola...vai varbūt pie akas...Ārprāts! Ja nu naktī lija?
Atkal zvans pie durvīm...Domāju, ka tā ir Evija, bet izradījās, ka tā ir mana draudzene Ilona. Es viņai uzreiz stāstu savu bēdu...Viņa man saka – nekas, Reginčk, nesatraucies, iesim turp un skatīsimies. Varbūt nemaz nav lijis. Sveši tur nestaigā...Nu nav tik traki...Viss būs labi. Un mēs aizgājām.
Tuvojoties “Mūrniekiem” redzu, ka pa nakti te viss ir mainījies. Apkārtne aizdomīgi atgādina Stīrlingas pilskalnu, kura pakājē izvietojusies lauksaimniecības sasniegumu izstāde. Apkārt rūc traktori, spoži kā milzīgas rotaļlietas, skraida rozā sivēni, laiski ganās Hailandes šķirnes buļļi...vistas, fazāni, zosis. Tam visam mēs ar Ilonu ilgi ejam cauri. Grūti saprast, kas te ir noticis. Iemaldījāmies kādā ofisā, un es jautāju administrātoram - kur ir manas mājas? Viņš mani aizsūtīja tālu pa kreisi piekalnītē.
Rāpjamies kalnā. Spēka nav, karstums...Dzirdu spēlējam mūziku – Dzied Leonards Koens. Atkal skan “Dance Me to the End of Love”. Un Stirlingas pilskalna kapos notiek bēres. Turpat, kur kādu glabā, uz milzīga batuta dejodama lēkā Dansiga (no www.fotoblog.lv/), un kliedz uz mani – Nu gan tu, REXi, norausies par to, ka pēc tusiņa nenovāci traukus!
Ak Dievs! Tas vēl tikai trūka! Pie mājām rosās sveši cilvēki. Tiek klāti galdi, nestas tortes un cepeši...Un visam pa vidu mūsu nesakoptais galds, kur Raitis vēl mēģina kaut ko savākt.
Bet kur ir Žans Klods Van Damme? Kur Džastins Bībers, Kur visi?
Ā, laikam ekskursijā...
Un te pie manis pienāk Vilnis, un jautā- kur es biju palikusi vakar un šodien visu rītu? Ciemiņi jau taisās braukt prom...
Evija no otras puses pieskrien un jautā, vai es nobildēju Van Dammi?
Bet no kalna jau nesas Dansiga bļaudama, ka es tūlīt smagi noraušos.
Vilnis ar nožēlu nosaka...Žans Klods tomēr ir slavenība...vajadzēja nofotografēt...
Es saspiežu galvu ar rokam un skaļi kliedzu – man pie kājas, ka viņš ir slavenība, man pie kājas, ka trauki nav novākti!!! Man pazuda fočiks!!! Ar šo izmisīgo kliedzienu es pielecu kājās, aizrijoties ar asarām...un ieraugu, kā pa žalūziju starpu rāmi, glāsmaini spīd saules stari, glīti izceļot uz datorgalda nolikto Canon...
Pulkstenis ir 10.40. Tik ilgi tomēr nevar gulēt...Un es sāku skaļi smieties...
Lai vai kā – tādi murgi man vēl nekad nebija rādījušies!

2012