Pasaka par suni, kura nebija Skumjš stāsts...

Reiz dzīvoja Cilvēks. Visnotaļ vientuļš. Viņa vientulībai nebija robežu, jo tas dzīvoja pilnīgi viens. Viņa istabā pat nebija loga. Cilvēks neredzēja, vai ārā līst, vai snieg, jo turēja durvis cieši aizvērtas...

Tas dzēra vīnu, lūkojoties kamīna dziestošajās oglēs, un tīksminājās par savu vientulīgo, nelaimīgo dzīvi. 
Istabas kaktā samestajās mantās, Cilvēkam nezinot, bija ieviesusies kāda būtne. Viņai nebija nekāda izskata, jo patiesībā tā bija Doma. Ja Cilvēks atvērtu durvis,ielaistu istabā svaigu ziedu smaržu, putnu dziesmas, vai kaut vai kādu mušu, būtne varētu materializēties, un kļūt vienalga par ko: par sievieti, vīrieti, vai kaut vai par suni...
Pieņemsim, ka tas varētu būt suns. 
Cilvēks, atnākot majās pēc smagās darba dienas, pārkāpj pāri pēdējām cerību atliekām, bet pretī, uzticīgām acīm raugoties, asti luncinot, skrien suns.Tas visu dienu gaidīja Cilvēku pilnīgā tumsā ,un nu tagad cer, ka viņu noglaudīs, iedos kādu kārumu. Pēc tam tas vēros Cilvēku, kā tas dzer vīnu pie kamīna, uzliks purnu Cilvēkam uz ceļiem, laimīgi nopūtīsies un aizvērs acis. Suņa laime! Varbūt var cerēt, ka pat pakasīs aiz auss... 
Bet Cilvēks neatvēra durvis, neielaida svaigo vēju, tāpēc būtne, kas bija tikai vārga Doma, nekļuva ne par suni,ne par cilvēku... Pat ne par mušu. 
Cilvēks turpināja tīksmināties par savām sāpēm, bet būtne pamazām izgaisa. Uz putekļainās grīdas palika tikai daži pilieni. 
Paņem uz pirksta,nolaizi. Sāļš? 
Asaras.... 

2007