Par zeķēm un ne tikai Patiess stāsts

Tas, par ko es stāstīšu, notika daudzus gadus atpakaļ. Atmetīšu notikumu emocionālos apstākļus, pieķeroties tikai notikumiem.

Kad momira mans tēvs, gatavojoties bērēm, tika pasūtīts zārks. Tēvs bija visai prāva auguma cilvēks. Zārks bija pamatīgs, bet nedaudz par īsu, tādeļ kurpes, kas bija nelaiķim kājās, tika noliktas viņam blakus. Bēres notika, kā jau tās mēdz notikt.
Pēc pāris dienām man sāka rādīties slikti sapņi. Sapņu saturs vienmēr bija viens un tas pats. Redzēju tēvu, kas stāv manas gultas kājgalī un saka, lai atdodot viņam mammas adītās zeķes, jo viņam salst kājas.
Mamma bija uzadījusi baltas zeķes, kuras viņš nekad nebija vilcis. Pēc bērēm mamma atdeva tās zeķes manam vīram, teikdama, ka tās nevienam līdz šim nav bijušas vajadzīgas. Mans vīrs arī vēl nebija tās ne reizi uzvilcis.
Bet sapnis atkartojās nu jau otro nedēļu pēc kārtas, un nepatīkamākais ir tas, ka šis sapnis bija ļoti reāls. Es nezināju, ko tēvam teikt, un tad vinš nāca man tuvāk un tuvāk, visu laiku sakot – atdod manas zeķes! Es uztraukumā , pa miegam, protams, lecu laukā pa logu, un viņš man dzinās pakaļ apkārt mājai. Pamodos nosvīdusi un pārbijusies. Bet kādu nakti es pamodos nevis gultā, bet pakritusi uz mājas sliekšņa. Tas nu bija krietni par daudz. Domāju, ka man jādodas pie psihiatra. Mammas tolaik nebija mājās, un, ja arī būtu, es laikam viņai nestāstītu par savām šausmām, lai nesatrauktu.
Tajā dienā, kad pamodos uz sliekšņa, pie mums bija atbraukusi vīramāte.Mēs izstāstījām par to, kas ar mani notiek. Viņa padomāja un teica tā – ja viņam tās zeķes vajag, aizvediet uz kapiem un ierociet kopiņā. Viņš noteikti nomierināsies.
Tā arī izdarījām. Tās pašas dienas vakarā devāmies uz kapiem. Kad piebraucām pie vecās kapsētiņas, bija jau patumšs, sijāja lietus, un apkārt bija pilnīgs tukšums un klusums. Tāds klusums, kāds mēdz būt tikai rudens vakarā pie lauku kapsētas. Iegājām kapos, uzmeklējām tēva kapa kopiņu, es paņēmu nost kādu vainagu, un mans vīrs izkasīja nelielu iedobīti, kur ielika zeķes. Nolikām vainagu atpakaļ un braucām mājās.
Kopš tā laika nekādi tādi sapņi man vairs nekad nav rādījušies. Uzskatīju, ka man vienkārši bija uzvilkti nervi, un vīramāte man sniedza lielisku psiholoģisku palīdzību.
Pagāja laiks. Pēc lielajām rudens salnām, pēc kapusvētkiem un Mārtiņdienas, braucām uz kapiem savest kārtībā kapavietu. Pie kapu sardzes paņēmām ķerru, lai aizvāktu vecos ziedus un vainagus. Izlīdzinājām kapa kopiņu, izveidojām jaunu, mazāku. Darījām to klusēdami, bet pēc tam atzināmies viens otram, ka domājām vienu un to pašu...zeķu nebija!
Vedām atpakaļ kapu sardzei ķerru. Pateicāmies, un taisījāmies jau prom, kad viņa mani uzrunāja.
Jūsu tēvs gan IR lielisks cilvēks! Tāds jautrs, un akordeonu spēlē, vienmēr laipns...Visi jau tādi nav. Lielākā tiesa no tiem, ko te atved, ir īgni un nelaipni.
Kā jūs to zinat?
Vai dieniņ...es tak tepat virs kapličas dzīvoju un daudz ko redzu. Kad atved jauniņo glabāt, tie citi nāk skatīties, reizēm pat tad, kad nes zārku uz kapa vietu, tie sēžas virsū zārkam, lai grūtāk nest. Visādi jau viņi te ir. Lielākā daļa drūmi, nerunīgi, bet jūsu tēvs dzīvē noteikti bija zelta cilvēks...
Kā jus zinat, ka viņš spēlēja akordeonu?
Ne tikai, ģitāru arī, un dzied smuki. Vakar pat man dziesmas dziedāja.
Taisnību sakot, mēs bijām mēmi. Atvadījāmies, un braucām prom. Domājām visādus variantus, kā gan kapu sardze varēja pazīt manu tēvu, ja viņš pat tuvumā tai kapsētai nekad nebija bijis. Viņš nebija vietējais, un nevienu pat tajā miestā nepazina. Līdz šai baltai dienai nesaprotam, kā tas viss varēja tā notikt. Un kur palika zeķes?

2014