Neaizsūtītās vēstules I Iedomu draugam

Es ar tevi domās sarunājos jau sen. Nesmejies...tā tiešām ir. Šķiet, ka pazīstu tevi ilgāk, nekā sevi. Varbūt esam tikušies jau iepriekšējas dzīvēs.Kas to vairs var atcerēties?

Esot kopā plecu pie pleca, šķiet jauki, ka tevi saprot no pusvārda, vai pat no neizteikta vārda. Klusums arī runā. Vienubrīd LABI pārtop par PĀRĀK LABI, un tad pamazām sāk veidoties plaisa.Laikam ejot, plaisa pārtop par bezdibeni, un tad šķiet, ka pat saule met ēnu. 
Tomēr ir lietas, kuras varu pastāstīt tikai tev, jo neviens cits to tāpat nesapratīs. 
Pievakarē iegāju verandā. Ietinos segā un vēroju gaismas rotaļu uz pretējas mūra sienas. Slīpā saule apspīdēja sārto dārza lukturīti, kas taktī šūpojās vējā. Mājas jumta kores ēna slīdēja aizvien augstāk un augstāk, un es sapratu, ka redzu laiku – nevis pulkstenī, bet īsto, dzīvo laiku, kas, saulei aizejot aiz jumta, rit neparasti ātri. Lukturītis vēl aizvien ritmiski šūpojās – tik tak, tik tak... bet ēna jau pārņēma to, un sārtais atspīdums uz mūra pazuda. Pagalmā iestājās krēsla. Mazs sarkanrīklītis kaut ko čubinājās pagalma stūrī ; - laikam meklēja kādu kukaini vai mušu. Laiku vairs nevarēja redzēt, bet es to turpināju just.Tas kā drēgnums lodāja gar kājām. 
Es atgriezos ļaužu pilnajās, siltajās istabās, kurās jutos vientuļāk, nekā vērojot LAIKU. Tik tak, tik tak... 
Es nesūtīšu šo vēstuli, jo tu to nelasīsi, bet es tāpat zinu, ka tu zini, kas tajā rakstīts... 

2009