09 Februāris

Neaizsūtītās vēstules II Iedomu draugam

Autors: Regīna Andersone
Te atkal es... 
Gribu tev pastāstīt ko tādu , kas bērnībā savaldzināja manu sirdi...Toreiz es, protams, nedomāju, cik bieži to atcerēšos un pārdomāšu. 

Reiz man tika rokās kāda grāmata par vienu jaunu mākslinieku, kurš iedomājās, ka viņš visu jau ir apguvis. Pirmais, ko viņš vēlējās uzgleznot, bija klusā daba ar citroniem. Viņš nogruntēja audeklu, uztādīja kompozīciju un sāka gleznot. 
Māksliniekam patika tas, ko viņš dara, un darbam visumā nebija ne vainas. Citroni izskatījās ļoti dabiski. Tieši tādi, kādiem citroniem ir jāizskatās. Tomēr kaut kas nebija tā, kā vajag. Tie bija vienkārši citroni, nevis VIŅA citroni. Kādu brīdi mākslinieks staigāja turp un atpakaļ no viena darbnīcas gala un otru, izsmēķēja lērumu cigarešu, tad pieņēma svarīgu lēmumu. Viņš nokasīja visu krāsu no tiko tapušās gleznas, un no citroniem palika pāri vien bāli dzelteni traipi uz audekla. Tad viņš ņēma krāsas no jauna, triepa tā, kā juta, nevis kā vajag. Strādādams viņš nedomāja par to, kādiem jāizskatās citroniem , nedomāja par citronu stereotipu. Viņš aizrautīgi ņēmās ar krāsām un otām, aizmirsdams, vai ir diena, vai nakts, aizmirsa maltīti...aizmirsa visu. Nav zināms, cik ilgs laiks pagāja, līdz viņš attapās. Tas, ko viņš ieraudzīja savu acu priekšā, bija kas dīvains. Katrā ziņā uzgleznotie citroni ļoti maz līdzinājās tai kompozīcijai, ko viņš sākumā gleznoja, tomēr raugoties uz šo dīvaino gleznu, kurā virmoja bezmaz vai visas varavīksnes krāsas, mutē saskrēja siekalas, kā no citronu sulas.... 
Ar gadiem jo biežāk domāju par to, cik bieži es dzīvoju SAVU dzīvi, un cik bieži pakārtotu kaut kam...pareizu, tādu, kā pieņemts... 
Kāpēc es tev to rakstu? Nezinu...Iedomājos tāpat vien. 
Gribējās ar tevi parunāt.... 

2009

Komentāri

Nav neviens neko vēl iekomentējis.
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties ar Draugiem vai Facebook kontu.
Ienāc ar:
Draugiem.lv
Facebook
Pievienot