23 Marts

Spoku stāsts Nr 1 Patiess stāsts

Autors: Regīna Andersone
Spoku stāsts Nr 1Tagad ir tik daudz filmu par spokiem! Reizēm es tās skatos. Man ir interesanti. Kāpēc? Ļoti vienkārši – es ticu spokiem!

Ar spokiem esmu tikusies vairākas reizes bērnībā. Toreiz es nesapratu, vai man rādās, vai tiešām tas viss notiek. Pieaugušā vecumā reizēm nācās ar to saskarties, bet prāts neņēma pretī - lika šaubīties un analizēt. Bet tad, kad mēs nopirkam lauku māju, jebkuras šaubas izgaisa. Tur bija spoki.
Bijušajai saimniecei jautāju, vai tā ir bijis arī agrāk, un viņa man atbildēja, ka jāsamierinās ar to, ka mēs šajā mājā nedzīvojam vieni paši, un tie otri iemītnieki tur dzīvo krietni ilgāk par mums.
Viss sākās ar to, kad es ievēroju, ka reizēm, gaišas dienas laikā gar logu aizslīd kaut kas garš un pelēks. Sākumā domāju, ka man rādās, bet tad uzzināju no bērniem, ka viņi arī to redz. It kā nekas sevišķs – vien tāda acumirklīga vīzija. Pēc tam mājās sāka parādīties dīvaini trokšņi. Reizēm dzirdējām, ka pa bēniņiem kaut kas staigā. Domājām...nu varbūt žurkas. Tikai žurkas nekad nemēdz spert tik spēcīgus soļus. Dzirdējām, ka pa trepēm nepārprotami kāds uziet augšā. Uzejot uz bēniņiem redzējām, ka neviena cilvēka tur nebija. Mana vīramāte, drosmiga sieviete būdama, reiz aizgāja augšā paskatīties, kas tur trokšņo, un redzēja pažobelē pazūdam garu vīru dīvainā, pelēkā apģērbā. Protams, viņa aši vien noskrēja lejā. Droši vien tāda tikšanās nebija no patīkamākajām.
Reiz es pamodos naktī no tā, ka man pie gultas ieslēgta naktslampiņa. Jocīgi. Skaidri atcerējos, ka to izslēdzu. Paskatījos pulkstenī - bija trīs naktī, un tad pavēros uz priekšu un sastingu... Pie pretējās sienas, starp skapi un kumodi man pretī tupēja mazs, sačervelējies radījums ar sasārtušām acīm. Seja tam bija gandrīz melna, ar zaļganu nokrāsu. No pārsteiguma baidījos elpot. Šausmas nejutu. Tomēr bija kaut kas tāds, kas it kā neļāva brīvi kustēties. Kādu brīdi mēs skatījāmies viens otrā. Tad es sapratu, ka varu nedaudz pakustināt roku, lai piebikstītu savam vīram, kas saldi gulēja un krāca. Baidījos, ka radījums pmanīs manu kustību, tāpēc laikam pamodināt vīru man neizdevās. Vēl pēc brītiņa sāku lēnām, centimetru pa centimetram vilkt sev virsū segu, kamēr uzvilku to līdz degunam, tad līdz acīm, un tad pāri galvai. Tā es sajutos drošāk. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, kamēr es pabāzu laukā galvu, lai redzētu, kas ārpusē notiek. Tomēr nenotika itin nekas. Pie pretējās sienas neviena vairs nebija. Esmu pārliecināta, ka tas nebija murgs. Es vienkārši aci pret aci tikos ar spoku. Ar vienu no mūsmājas spokiem...

2014

Komentāri

Evija Laivina

Evija Laivina 2014-03-23 14:20:12

Man ir daudz atmiņu par Mūrnieku spokiem. Tāda jautra bērnība mums bija :D
Regīna Andersone

Regīna Andersone 2014-03-23 17:19:07

Iespējams, ka es šo to jau esmu aizmirsusi.Tu varētu atsvaidzināt manu atmiņu :)
Raitis Andersons

Raitis Andersons 2014-03-23 18:15:28

Garlaicīgi tiešām nebija.Vēl tagad tie griesti ir ieliekušies kad spoki pierādīja neticīgajiem ka viņi ir :))
Regīna Andersone

Regīna Andersone 2014-03-23 18:16:12

Jā, nu tas jau atkal ir cits stāsts...
***Agnese Kalniņa***

***Agnese Kalniņa*** 2014-03-23 19:53:29

Nav brīnums, ka nopirkāt sev citu māju. Spokošanās taču bija viens no iemesliem, vai ne?
Regīna Andersone

Regīna Andersone 2014-03-23 20:56:15

Nē, nē, nekādā ziņā! Spoki mūs ne mazākā mērā nemulsināja.Mēs pie viņiem pieradām. Pārvācāmies citur visparastāko ekonomisko apsvērumu dēļ, bet tas nu tiešām ir cits stāsts. Varbūt kādreiz saņemšos un uzrakstīšu, bet pagaidām vēl nevaru...kamols kaklā spiežas...
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties ar Draugiem vai Facebook kontu.
Ienāc ar:
Draugiem.lv
Facebook
Pievienot