25 Marts

Spoku stāsts Nr 2 Pilnmēness naktī

Autors: Regīna Andersone
Spoku stāsts Nr 2 Cilvēki pierod pie daudz kā. Pat pie spokiem. Un mēs arī pieradām pie tiem, kas kopā ar mums gandrīz nemanāmi apdzīvoja māju.

Špokošanās izpaudās visai dažādi – sākot no visāda veida trokšņiem, beidzot ar miglainiem vai gluži skaidriem tēliem, kas reizēm šur tur pavīdēja. Tomēr neko ļaunu tie nedarīja, ja nu vienīgi reizēm pazuda kādas mantas, kas pēc laika uzradās visdīvainākajās vietās. Spoki bija kļuvuši par mūsu ikdienu. Bet citādi - dzīvojām parastu dzīvi, gluži tāpat, kā citi cilvēki. Kad atbrauca kādi ciemiņi, spokiem patika aktivizēties. Šķita, ka viņus uzjautrina cilvēku reakcija. Trokšņu kļuva vairāk. Dažs labs šo to redzēja...Citi ticēja, citi nē.
Kādudien atbrauca viens radinieks – jauns puisis tā ap gadiem 20. Vakarā sēdējam virtuvē pie tējas, un pļāpājām par visu ko, līdz, kā jau parasti, beidzot nonācām līdz spokiem. Stāstījām par pieredzēto, bet viņš neparko negribēja ticēt. Viņa argumenti bija visai pārliecinoši – spoku nav, tāpēc ka nevar būt un viss! Protams, pārliecināt par pretējo nebija iespējams. Kad vakars jau pārvērtās par pilnmēness nakti, mēs bijām noguruši un gājām gulēt. Puisis vēl teica – kamēr pats ar savam acīm neesmu tos spokus redzējis, neticēšu!
Māja bija liela. Aizvedām ciemiņu uz viņam paredzēto istabu otrā mājas galā, un tad kopā ar vīru aizgājām apskatīt bērnus, kas jau sen gulēja savās istabās. Viss bija kluss un mierīgs. Vien no dārza puses cauri ozola lapotnei mirdzēja brīnišķīga pilnmēness gaisma. Diena bijusi gara, tāpēc miegs atnāca ļoti ātri.
Nakts vidū pamodāmies abi ar vīru vienlaicīgi no liela trokšņa, un ganrīz pielecām stāvus, kad mūsu istabā, klupdams, krizdams, vienās apakšbiksēs ieskrēja ciemiņš, kliegdams – es nevaru, es vairs nevaru! Biju samiegojusies, neko nesapratu, un iedomājos, ka cilvēkam vajag uz tualeti, taču naktī vinš vienkārši apmaldījies. Teicu, lai iet caur virtuvi un uzreiz pa labi, bet cieminš tik turpināja kliegt un locīties. Beidzot vīram izdevās viņu sapurināt, lai atjēdzas. No visa haotiskā stāstījuma sapratām, ka istabā, kur mūsu viesis gulēja, bija spoks. Tas esot bijis maza auguma radījums, kas iznācis no kamīna, un lielā atrumā skraidījis pa istabu šurpu turpu, šurpu, turpu. Tas esot bijis tik ātri, ka aizkari plīvojuši vējā. Kādā brīdī viņš apstājās, un tad puisis, ko kājas nes, skrējis no tās istabas laukā. Nu mēs ar vīru gājām skatīties, kas tur īsti notiek. Ciemiņš ne par ko nebija ar mieru nākt līdz. Viņa istabā viss bija kluss un mierīgs. Nekādu spoku, nekādas dzīvas radības, vien mēnesnīca caur logu lēja savu brīnumskaisto gaismu.
Nākamjā rītá nedaudz iesmējām par to, ka iepriekšējā vakarā viņš teica, ka neticēšot, kamēr pats nebūšost spokus redzējis. Šoreiz tas atteica, ka nevēlas vairs par to runāt...
Jāsaka, ka tagad, kad kopš tā laika pagājis ap 20 gadu, vņš vēl aizvien nevēlas to atcerēties.

2014

Komentāri

Raitis Andersons

Raitis Andersons 2014-03-25 20:54:15

Ha ha ha!Tas bija jautrs gadījums:))
***Agnese Kalniņa***

***Agnese Kalniņa*** 2014-03-29 20:18:40

Šausmas ...es taču arī biju dzīvojusi tajās istabās un ja ko tādu piedzīvotu, tad laikam šodien vairs netā nesēdētu, jo manis vienkārši vairs nebūtu.
Regīna Andersone

Regīna Andersone 2014-03-29 20:26:05

Tu mēdzi izjokot visus, tēlodama spoku.Vai domā, ka es neatceros?
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties ar Draugiem vai Facebook kontu.
Ienāc ar:
Draugiem.lv
Pievienot