Kad ziedi vēl ir lieli

Viņa labsajūtā pievēra acis, izsmaržojot zemes un pļautas zāles smaržu.Kā laiks iet...

Nesen pieneņu ziedi vēl bija koši dzelteni, bet tagad pūkainās bumbas katrā vēja pūsmiņā zaudē savu frizūru kuplumu. Maigs vējiņš rotaļājās ar pagalmā izkārtu veļu. Vīteroja putni. Šī skaņas viņai šķita neaprakstāmi jaukas...kaut kur tur, aiz žoga cilvēki dzīvo savu dzīvi - priecājas, ienīst, mīl, raud un smejas.Bet viņai gar to nav nekādas daļas.Tikai glāsmainie saules pieskārieni, koka lapotne šūpojas...
Un tad pēkšņi viņa sajuta maigu roku pieskārienu...Tas ir tik brīnišķīgi! Smaids parādījās viņas lūpās, un pēc brīža viņa jau gavilēja priekā.
Ieva nodomāja : Tagad man ir tikai septiņi mēneši, bet tad, kad es mācēšu staigāt, es uzzināšu daudz vairāk par visu to, kas ir tur, ārā...
Tobrīd māmiņa viņu jau nesa mājās...Paēst, pasūkt pienu no pudelītes....un laiks čučāt ...