Ja...

Ja aizver acis
un pieliek saliektu plaukstu pie auss,
tad šķiet, ka plauksta ir gliemežvāks,
kur iekšā jūra šalc.

Tik saucoša ir tās balss,
ka gribas smilgām švirktot
uz viļņoto malu traukt,
pa smilšainu stigu
gar priedēm un sila purenēm maigām,
pagriezt pret sauli un ūdens vizuļiem vaigu,
tik bezrūpīgu un naivu...

Ja aizver acis
un pieliek saliektu plaukstu pie auss,
tas ko dzirdi, ir bērnības balss.