Bezmiegs

Pa skuju taku atkal aiziet nakts,
Un mēness, tikko sācis rādīt seju,
Nu lien aiz mākoņiem

Un sēri skatās lejā,
Jo pamalē jau sākas ausmas akts.

Par ko lai raksta?
Mīla, sāpes ? Viss jau bija...
Un ziedi plauka, vīta, lietus lija...
Ja būtu ar ko parunāt – kaut blakts!
Bet nav, jo vēl aizvien ir dziļa nakts.

Un kaut kur krogā kāds vēl nokopj galdus,
Uz ielas žūpa kliedz un neļauj ļaudīm
Skatīt sapņus saldus,
Jo viņa mīla aizgāja pie cita,
Vai varbūt tam pa dzērumam vien šķita...

Un laukos gaiļi noteikti jau klaigā,
Jo dienas gaismā tie grib vistas skatīt vaigā,
Un govis mauj, jo vēlas atdot pienu.
Ja nevēlas,
To atņems tām tāpat...

No rakstīšanas jau nekas vairs nesanāk.
Es lienu migā, pagriežos uz sāniem...
- Ei, mīļais, atod segu, izbeidz krākt!
Labrīt...o, nē!
Arlabunakt!

2014