Laime Arī dvēselei var būt viedoklis, vai ne?:)

Dvēsele klusiņām sēdēja un klausījās sarunā. Ik pa mirklim tā sarauca uzacis un pat iespurdzās. Tai bija neērti klausīties, ko par viņu runā.

Laime, tātad, ir dvēseles stāvoklis, ko ir visai grūti panākt, kas gadoties reti, dažiem indīvīdiem pat nekad. Esot tādas mikrolaimes, makrolaimes, īpaši fīlingi, neparastas situācijas…
Divi cilvēki sen pēc pusnakts sēdēja pie virtuves galda, un nopietni apspriedās par dzīves mērķiem, ēdot vēlās vakariņas. Kumosi ritmiskā secībā nonāca kuņģos, un tika noskaloti ar tējas malkiem, sirdis mērenā ritmā dzenāja asins plūsmu, smadzenes risināja domu krustvārdu mīklas, kustējās mutes, acis ik pa brīdim mainīja izteiksmes. Rokas darbojās ar ēdienu, bet pēc brītiņa ar cigaretēm, un plaušas pacietīgi pārstrādāja saindēto gaisu.
Katram ir sava laime.Tas ir ļoti individuāli.
Dvēsele piekrītoši pamāja ar galvu. Katram individuāli… Bet, vai tiešām šī cilvēciskā būtne nemana, ka tieši pašreiz viņas dvēselei ir tas flings, tas stāvoklis, ko sauc par laimi? No kurienes cilvēkos iezogas tāds trulums? Nu nekas, gan jau sapratīs…Tādi jau tie cilvēki ir…Un Dvēsele, acis pievērusi, lidinājās gar lustru, vairs neklausoties, ko par viņu runā…

2009