26 Februāris

Tajā pusē

Autors: Regīna Andersone
Tajā pusē Es savu stāstu sākšu uzreiz no vidus, izlaižot pašu sākumu, kad , mirstot tēvam, sāpes kāpa pār dvēseles malām.

Kādu brīdi likās, ka viss beidzies, ka arī man drīz būs beigas. Pēc bērēm gandrīz katru nakti redzēju viņu sapņos, un šie sapņi ne vienmēr bija tie labākie. Tēvs nomira slimnīcā, manu acu priekšā. Agrāk jau biju redzējusi, kā mirst cilvēki, tomēr tādu zaudējumu piedzīvoju pirmo reizi. 

Gāja laiks, bet zaudējuma sāpes nepameta mani. Rudens dienas kļuva aizvien aukstākas. Kādu rītu, kad bērni jau bariņā aizskrēja uz skolu, bet vīrs ara lauku, es biju mājās gluži viena. Saule spīdēja logos, dārzā ziedēja miķelīši un mārtiņrozes. Naktī bija salna. Tā nokoda pēdejās asteres. Es iedomājos, ka vajadzētu noadīt kaut ko melnu, līdzīgu šallītei. Cepures nenēsāju, bet ausis salst... 

Sameklēju piemērotu dzijas kamolu, apsēdos guļamistabā uz gultas malas, un sāku skaitīt valdziņus. Galvā virmoja ikdienišķas domas par to, ko šodien gatavot pusdienās, par draudzeni, kas pēcpusdienā teicās atbraukt līdz mums. Un tad es atcerējos, ka šodien paiet 40 dienas, kopš tēva nāves. Iededzu svecīti. Istabas stūrī izdzirdēju dīvainu skrapstēšanu. Kas gan tas varētu būt? Es pavēros turp, bet nekā neredzēju. Atkal – skrip...skrip...Jocīgi, bet es skaidri zināju, kas tas ir, lai gan prāts atteicās to pieņemt...Un te jau viņš parādījās,- mans tēvs, tikai ne tāds, kādu viņu redzēju mirstot, bet tāds, kādu viņu atceros manas bērnības laikā. Gadus 35 - 40 vecs, stalts, skaists. Mugurā tam melns uzvalks, balts krekls, kaklasaite. Un viņš ir sasmaržojies, kā parasti. Smaida. Un manī nav ne kripatiņas baiļu, tikai priecīgs satraukums. Es noliku adīkli... kamols aizripoja pa grīdu,...un devos apskaut tēvu. Silts pieskāriens...tātad viss notiek pa īstam. Ar pirkstu galiem skāru viņa seju, un izdvesu: "Jēzus, Marija, mēs tak tagad esam gandrīz vienā vecumā!?" 

Viņš , kautrīgi pasmaidīja, apsēzdamies man blakus uz gultas, un teica, plecus paraustot un saberzējot plaukstas: "Tā sanāk. Mēs sēdējām viens otram blakus un sarunājāmies. Es labi apzinājos, ka viņš ir miris, tomēr nekādas baisas sajūtas neradās. Vispirms pajautāju, par to, kāpēc viņš skrapstinājās gar sienu, vai lai mani sabaidītu? Nē, tas atteica, ka citādāk es neko nebūtu pamanījusi. Vēl viņš sacīja, ka tam dota vienreizēja iespēja tikties ar mani, un, ka varot mani paņemt līdz uz turieni, kur pats pašlaik atrodoties, vēl piebilzdams, ka tas aizņems pavisam īsu laika sprīdi, un es tikšot atpakaļ. 

Es uzreiz piekritu. Man tas likās pats par sevi saprotams. Tajā pašā mirklī sajutu sevi ceļamies augšā. Vispirms griesti bija pavisam blakus, un tad jau parādījās dīvains tunelis, kas tiecās augšup. Sienu nebija, tikai blāva brūngana dūmaka. Tēvs cēlās augšā līdz ar mani. Viņš bija pa labi no manis, bet kreisaajā pusē mans pavadonis bija ļoti liela auguma eņģelis ar gariem spārniem. Pilnīgi reāls. Es šķielēju uz šo eņgeli un domāju pie sevis par to, cik gan skaista var būt šāda pārdabiska būtne. Tuneļa galā bija redzama spoža, un reizē maiga gaisma. Eņģelis neko neteica, vismaz viņa lūpas nepakustējās, bet tā skatiens un fascinējošais smaids lika man saprast, ka lūkoties uz gaismu tuneļa galā nedrīkst. Es jautāju, kāpēc? Atbildēja tēvs: "Tad tev būs ļoti grūti atgriezties atpakaļ." Tā kā eņģelis nerunāja, bet izteica savu sakāmo tieši manās smadzenēs, es nodomāju, ka sameloties šajā sabiedrībā laikam nav iespējams. 

Kādu brīdi mēs tā slidējām pa slīpo, patumšo tuneli, līdz spēji nogriezāmies pa kreisi. Nebija nekādu durvju, bet pēkšņi atrados tādā kā istabā. Sienu vietā bija tā pati dūmaka, kas tunelī. Logu nebija, tādēļ nevarēju saprast, no kurienes nāk gaisma. Apgaismojums nebija spilgts, tomēr varēja saskatīt visu. Interesantākais šķita tas, ka ieraugot kaut ko sev priekšplānā, tūlīt pat varēja arī apskatīt, kas ir tālāk, aiz apskates objekta. To laikam grūti saprast, jo priekšmeti nepārviertojās, bet varēju it kā redzēt tiem cauri. Manām acīm pavērās gleznu galerija. Tā bija plaša galerija, un es sapratu, ka telpai, kurā atrados, robežas it kā nemaz nav... Skatījos gleznās un zināju, ka tas ir mana tēva roku darbs. Tajā pat laikā sapratu, ka tās ir gleznas, ko viņš nepaspēja uzgleznot dzīves laikā. Neviens man to nestāstīja. Es to vienkārši pēkšņi zināju. Tēvs visu laiku atradās man blakus, it kā gaidīdams, ka es uzdošu jautājumus. Un jautājumu bija lērums... 

Man nevajadzēja runāt. Atbildes radās pašas no sevis. Es uzzināju, ka atrodos vietā, ko dēvē par šķīstītavu. Ka laiks šeit nav tā saprotams, kā mūsu pasaulē. Tādēļ gleznas, kuru uzgleznošanai būtu vajadzīgi gari gadi, šeit ir tapušas nieka 40 dienās. Bet tēvam šis laiks bijis daudz, daudz garāks. Pa kreisi no manis , uz dūmakaina, galdam līdzīga priekšmeta, bija atvērta milzīga izmēra grāmata. Tā acīm redzot pa pusei jau bija izlasīta. Tēvs te mācījās. Mācījās izprast savu dvēseli. Lielākais sods, kas tiek uzlikts cilvēka dvēselei šķīstītavā, ir sajust Dieva mīlestību, un pēc tam tikt atšķirtam no tās. Tas esot bezgalīgi smagi. 

Kāds dīvains priekšmets saistīja manu uzmanību. Tas bija aplis, varētu domāt, ka stikla, tomēr pārliecības nebija. Aplis bija milzīgs,un tajā spulgoja ļoti daudz gaismiņu. Citas bija gaišākas, citas tumšākas. Es sapratu, ka tās ir mūsu dzimtas cilvēku dvēseles. Tās, kas ir gaišas, vēl ilgi atradīsies pasaulē, tās, kas tumšākas, drīz ies pie Dieva. Kāda gaismiņa bija pavisam niecīga. Uzzināju, ka tā pieder manai vecaimātei. Nu jā...to jau varēja gaidīt. Tas man atgādināja kaut ko no Brāļu Grimmu pasakām. Manu gaismņu tēvs nebija tiesīgs man rādīt. Un es laikam arī nevēlējos to redzēt. Bet viņš man piedāvāja apskatīt ko citu...elli. 

Telpas siena pavērās, un tālu, tālu , kaut kur dziļi lejā, es ieraudzīju tādu kā upi. Visa šī aina dīvainā veidā pietuvojās acīm.Pēc mirkļa visu varēja saskatīt pavisam tuvu un skaidri. Upe bija pildīta ar kaut kādu staignu šķidrumu. Tajā peldēja cilvēciska apveida ķermeņi. Tie kustējās un ķepurojās, mēģinādami tikt krastā, bet patumša izskata eņģeļi, ja tie vispār bija eņģeļi, ar kokiem grūda tos atpakaļ. Otrā krastā citi eņģeļi palīdzēja daudziem tikt laukā no staignāja. Es uzzināju, ka tās dvēseles, kas negrib laboties, nav Dieva milestības cienīgas, pēc ilgāka laika pārtop par akmeņiem. Lai atkal kļūtu par cilvēku, šādai dvēselei jāiziet viss attīstības posms no minerāliem, līdz pat saprātīgai būtnei. Vesela mūžība... Bet lielākoties dvēseles nonāk pie Dieva, un šajā pilnveidošanās procesā ļoti noder dzīvo lūgšanas par mirušajiem. Beidzot šī nepatīkama aina attālinājās, un es atkal atrados telpā, blakus tēvam. 

Biju samulsusi no visa redzētā. Viens vienīgs jautājums vēl virmoja manā galvā. Kāpēc tieši man tika dota iespēja to visu skatīt savām acīm? Tēvs ierunājās pirmo reizi, kopš ciemojos pie viņa: "Man atļāva tevi šurp atvest tādēļ, ka mums ar tevi ir radniecīgas dvēseles. Katram cilvēkam tādu ir tūkstošiem, tomēr reti kad tie ir radinieki. Lielākoties šie cilvēki ar līdzīgām dvēselēm zemes dzīvē nesatiekas. Bet tu esi mana meita. Tu iesi atpakaļ un stāstīsi cilvēkiem, ko esi šeit redzējusi. Lai tu ticētu tam, ka esi tiešām te bijusi, es tev došu līdz kādu dāvanu. Tu to sapratīsi tikai tad, kad atgriezīsies." 

Kamēr tēvs man to stāstīja, telpas dūmakainā siena atkal pavērās un es redzēju, ka no manis, no tās vietas, kur atrodas sirds, izplūst tūkstoš sīku zeltītu un sudrabainu stīgu. Tās sniedzas tālu, tālu lejā, kaut kur uz zemes, kur tās tiek savienotas ar citiem cilvēkiem. Tēvs teica, ka ar dažiem no tiem man dzīves laikā būs lemts tikties, un kādam es būšu īpaši nepieciešama. Mēs atvadījāmies. Es zināju, ka nekad vairs viņu neredzēšu, bet šajās sajūtās nebija skumju. Atkal uzradās tas pats skaistais eņģelis, pacēla roku, un es jutu, ka lielā ātrumā krītu lejā. Pakrūtē kņudēja, kā laižoties pa amerikāņu kalniņiem. Un pēkšņi es sēdēju savā istabā. Dzijas kamols mētājās uz grīdas. Gaisā vēl bija jūtama tēva parfīma smarža. 

Asaras... Asaras burtiski smacēja mani nost. Es nesapratu, kādēļ raudu. Laikam no jūtu pārpilnības. Izskrēju ārā, lai satiktu savu vīru. Viņš nupat bija piebraucis pie mājas. Aizgūtnēm mēģināju cik necik sakarīgi izstāstīt, kas tiko bija ar mani noticis. Tajā brīdī pat nedomāju par to, ka man varētu neticēt. Viņš noticēja. 

Pēc neilga laiciņa ieradās mana draudzene. Es nolēmu neko nestāstīt. Viņa man rādīja tā rīta avīzi krievu valodā „ "Vestji", kur viņai acīs iekrita kāds interesants raksts, par to, ko redz cilvēki, kad nonāk klīniskās nāves stāvoklī. Tur bija arī ilustrācija -– cilvēks virzās pa dūmakainu tuneli eņģeļu pavadībā. Un tālumā spīd gaisma... Es biju mēma. Man nebija ko teikt. Es tiko tur biju, un tā nav prāta aptumšošanās. Tas notika 1990. gadā, kad neviens par tādām lietām vēl īpaši nerunāja. Pastāstīju draudzenei savu dīvaino piedzīvojumu, un, lai cik tas nebūtu jocīgi, arī viņa noticēja, lai gan ar īpašu reliģiozitāti neizcēlās. Parunājām par šīm lietām kādu laiciņu, un tad sēdāmies visi trīs mašīnā, lai brauktu uz pilsētu, nu jau vairs neatceros, kādās darīšanās. Sēdēju blakus vīram un vēros mākoņos, kad pēkšņi, es kaut ko sajutu. Sajutu, ka zinu, kā uzgleznot to, ko redzu... Un sapratu arī to, ka tā ir dāvana, ko tēvs man iedeva līdz. Viņš man uzdāvināja savu talantu... 

Šobrīd visi mani draugi un radi zin, ka es varu gleznot, bet toreiz man tas bija liels pārsteigums. Darīju to pacilātā noskaņā, un dāvināju bildes visiem, kam tās patika. Pašlaik gan nesanāk laika ar to ņemties, bet es zinu, ka tā diena pienāks atkal. 

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, kopš tās dienas, kad ar mani risinajās šie dīvainie notikumi. Neesmu aizmirsusi nevienu mirkli, nevienu vārdu. Esmu satikusi dažus cilvēkus, ar ko mani saista stīgas, kas ir mani dvēseles radinieki. Un kādam no tiem esmu gatava būt īpaši vajadzīga. 


Komentāri

Silga Leitāne

Silga Leitāne 2014-02-27 08:24:27

Fantastisks stāsts un piedzīvojums! Paldies, ka dalies tajā ar citiem. Tevi ir ļoti paveicies...
Raitis Andersons

Raitis Andersons 2014-02-28 20:53:11

Šis stāsts liekas fantastisks,bet varu apliecināt ka tas ir īstāks par īstu.
Es ļoti labi atceros to rītu kad viņa satraukta man to visu izstāstīja un es esmu pilnīgi pārliecināts ka tas viss ir bijis.Interesanti,vai vēl kādam nav bijuši līdzīgi piedzīvojumi,ja ir ,padalieties!
Raitis Andersons

Raitis Andersons 2014-02-28 20:58:54

Starp citu,šis nav vienīgais dīvainais gadījums ko mēs ar Regīnu piedzīvojām pēc viņas tēva nāves,bet par tiem citreiz ...
***Agnese Kalniņa***

***Agnese Kalniņa*** 2014-03-11 23:15:28

Man šķiet, ka fotografēšana un gleznošana ir radniecīgas lietas un fotografēšanu arī var uzskatīt par mūsu tēva dāvanu.
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties ar Draugiem vai Facebook kontu.
Ienāc ar:
Draugiem.lv
Facebook
Pievienot