Vasaras beigās situmnīcā brieda tomāti. Daži jau bija sarkani, bet citi vēl zaļi. Viens tomāts bija padevies augumā lielāks par citiem, un tas bija varen iedomīgs Tomāts. Lasīt tālāk

Rīta klusumā kafijas tase diviem
Kamēr citi vēl sapņo
Neredz saullēkta liesmu Lasīt tālāk

Esmu parasts telefona stabs,
Vārdu tūkstoši caur mani skrien.
Un kam gan labāk zināt, ja ne man,
Ka vārds var nogalināt...
Arī spārnot var. Lasīt tālāk

Diena mirdz narcišu zeltā,
Putnu klaigās un bērnu čalās...
Viss kā noburts priekā,
Kam nav ne gala ne malas. Lasīt tālāk

Mēs visi esam dzimuši, lai mirtu,
Starp sākumu un galu
Tikai nieks. Lasīt tālāk

Melodija skan klusi, klusi,
Acis grib vērties ciet,
Lietus lāses skrien pretī
Vējstiklam asaras tek...

Lasīt tālāk

Dienas kā dzelteni taureņi,
Naktis kā melnas orhidejas,
Mūžīgā saulgriežu mistērijā Lasīt tālāk

Rudens saulsstariem slīpi krītot,
Rozes dvēsele vasaru tīko.
Un nedz lietus, nedz agrā salna,
Nespēj aizliegt tai ziedēt no jauna. Lasīt tālāk