Par smiltīm Humors ir, bet nav, kas satīra... :)

Manai meitai nesen viens tips pateica, ka viņa jau ir tik veca, ka varot izaudzināt bērnus un tad mirt...
Ko tad lai es saku? Manējie jau sen kopš izauguši. Tad jau man bezmaz vai smiltis birst? Nu nē...
Ar mani viss OK!

Nu ņemsim kaut vai šodienu.No rīta kafija, bulciņa, kā jau pierasts, meikaps un prom uz pilsētu. Uzvelku savu skaisto rozā jaciņu, iesmaržojos,paskatos pēdējo reizi spogulī...Normāli. Varu iet uz pārtikas veikalu. Jānopērk pusdienām kaut ko garšīgu, jo vīrietim mīlestība iet caur vederu.
Kuru somiņu izvēlēties?
Ak, tā ir mūžīga problēma...Ņemšu jauno, perlmutra...
Pagājusi pārsimt metru no mājas, satieku savu draudzeni. Jau divas dienas neesam tikušās! Sieviete manā vecumā, tumšmate (varu derēt ka krāso matus, lai neredz sirmumu), ar skaistu līganu gaitu, slaida (patiesībā kārna kā vārna). Apmainamies laipnībām , un nolemjam iet uz kafeinīcu.Ejot pāri tiltam ieraugu neeenormāli simpātisku vīrieti, tā ap 50 (bet varbūt pat nemaz vēl nav). Vajag nofotografēt. Fiksi izroku no somiņas savu skaisto, jauno rozā fotoaparātiņu, un tā neuzkrītoši – čiks! Grūti iedomāties, bet viņš uz mani pat nepaskatījās. Un, ja tā labi padomā, nemaz tik simpātisks nebija, un vispār – zilais droši vien...
Pasēdējušas pāris stundiņas kafeinīcā, apēdušas katra pa trijām krēmkūciņām, izdzērušas pa trim kafijām, nolemjam šķirties, jo katrai galu galā jārūpējas par ģimeni. Čmok, čmok, pa bučai uz abiem vaigiem,(tikai tā, lai nesabojātu meikapu) un attā! Eju tālāk.
Interesanti, kas tur tajā veikalā otrpus ielas? Ak vai! Nu ko tas šoferītis tā taurē. Es laikam viņam iepatikos. Ak sarkanā gaisma? Idiots! Gandrīz uzbrauca. Nesaprotu, kā tādiem dod autovadītāja apliecības?!!! Kur mans fotoaparātiņš?Jānobildē mašīnas numuru....Aizbrauca, nepaspēju...Kā tad! Ātruma pārsniegšana. Cietmā tādus jāliek...
Veikalā pārdevēja mani burtiski izveda no pacietības. Ko viņa tik jocīgi lūr, ka es pērku trīs kurpju pārus? Nu patīk man apavi. Mājās jau kādi 30 pāri ir. Nu un tad? Visi trīs pāri rozā? Kas tur sevišķs? Bet tas izsmejošais skatiens! Ai, ko viņa sajēdz no modes tendencēm?
Tikko izgājusi no veikala, ieraudzīju otrpus ielas skatlogā kolosālu šallīti. Man tādu vajag!!! Atkal tie idioti taurē...Salikuši te tos luksoforus, lai normāli cilvēki nevar paiet...Nu re, kārotā šallīte rokā, un vēl rozā cimdiņi - smalka manta...Jāieskatās vēl kādā veikalā. Vajadzētu nomainīt automātisko veļas mašīnu. Tagad esot tādas, kas spēlē mūziku, kad beidz mazgāt veļu...Dārgi, bet tas nekas, man vajag! Gan jau vīrs nopirks.
Eju tālāk. Kas tad tas? Sāk smidzināt lietus. Mana frizūra! Es taču sapūtu matu laku! Un lietussarga somiņā nav! Tas palika vakardienas somiņā. Ārprāts! Fiksi zem kioska nojumes. Gaidu, kad pāries. Kaut kads bomzis, stāvot rindā pēc avīzes (nesaprotu, kam tās var būt vajadzīgas?) saka man , lai paejot malā. Viņš man tik neuzmanīgi uzgrūžas virsū, un ar savu bezveidīgo iepirkumu somu saplēš zeķi. Nu vai zin! Tas jau ir par daudz! Žēl, ka nav lietussarga, es viņu noslānītu pa muguru!!!Tomēr , ja tā padomā, nav nemaz tik slikti. Caurumiņš neliels, lielveikals pavisam balakus...Un lietutiņš arī jau pārgājis. Uz priekšu! Vēl tikai jāieskrien tajā mazajā saldumu bodītē. Janopērk konfektes. Oi, un tepat blakus parfimērijas bode...Lūpkrāsa! Man drīz izbeigsies mīļākā lūpkrāsa! Eju iekšā...Mmmmm, te ir pasakaini.Trīs lūpkrāsas, pūderkrēms, jauna skropstu tuša. Pārdevēja saka, ka piedāvājumā esot jauns, efektīgs pretgrumbu krēms. Man? Galīgi jukusi esi, meitenīt? Paskaties uz sevi spogulī! Tev pašai vairāk grumbu nekā man!
Cik tie jaunieši ir bezkaunīgi! Jānopērk saldējumu un jāiet tomēr uz lielveikalu pēc zeķēm. Kādas lai ņem? Tagad esot modē ar vīlēm. Kāds šitām izmērs? Jāpaņem brilles. Nav. Aizmirsu aizvakardienas somiņā...Tā nav skleroze, tā ir aizmāršība. Ņemu melnas, rakstainas (piestāvēs pie manas rozā kleitas), un tad vēl vienas ar vīli, un vēl....un vēl...Nu lūk - dabūju visu, ko gribēju. Bet kā lai paiet garām juvelierpreču nodaļai? Tas ir pāri maniem spēkiem. Ak , kas par kuloniņu...zelta...Zelts mani vienmēr ir fascinējis. Un auskarņi...ak! Jāuzmēra. Jāpalūdz pārdevēju , lai nofotografē, nē, labāk lai nofilmē, kā es tos uzlieku. Mazdēls man rādīja, kuru podziņu jānospiež fotoaparātam, lai to varētu izdarīt, bet ...neatceros. Žēl, bet nu nekas, nākamreiz.
Ieeju tualetē nomainīt zeķes, bet kaut kāda bezkaunīga pusaugu skuķe man saka – tantiņ, te jāgaida rindā. Ko? Tantiņ?Es tev rādīšu tantiņu! Pagrūžu šo malā un eju tik iekšā.Tantiņa...Nu vai zin!!! Es pilnīgi vāros no dusmām. Beidzot zeķes ir kājās, un varu doties prom. Pag, uz kurieni es no rīta taisījos? Nu nekas, gan jau atcerēšos.
Izejot no tualetes, paslīd kāja...Fui, ck te veikalā ir netīra, smilšaina grīda! Aizvakar, kad te biju pat nolauzu kurpei papēdīti.Un tad viens puika man teica – jūsu vecumā nav labi staigāt augstpapēžu kurpēs. Sīkais maita! Kādā tādā manā vecumā?
Kas tomēr tās pa smiltīm? Izeju ārā – mīļa stundiņ! Smiltis kā pludmalē! Nu gatavā Sahāra! Laikam kādai vecenei birst! Ha hā hā! Varbūt man ?Tiešām...Oi....Laikam man gan...Nu un kas? Tas taču ir jauki! Te tagad var sauļoties. Jāķer pigmenti! Tas nekas, ka jau oktobris. Silti taču. Apguļos, skatos zilajās debesīs un atceros par to, ka no rīta biju domājusi aiziet uz pārtikas vekalu pēc vistas un kartupeļiem, par to, ka vīrietim mīlestība iet caur vēderu...Nekas, savu mīlestības porciju es tāpat dabūšu. Sevišķi, ja būšu skaisti nosauļojusies. Vīrs pagaidīs uz vakariņām. Viņš tāpat ir pārāk resns....

2009