Tas, par ko es stāstīšu, notika daudzus gadus atpakaļ. Atmetīšu notikumu emocionālos apstākļus, pieķeroties tikai notikumiem. Lasīt tālāk

Es savu stāstu sākšu uzreiz no vidus, izlaižot pašu sākumu, kad , mirstot tēvam, sāpes kāpa pār dvēseles malām. Lasīt tālāk

Dvēsele klusiņām sēdēja un klausījās sarunā. Ik pa mirklim tā sarauca uzacis un pat iespurdzās. Tai bija neērti klausīties, ko par viņu runā. Lasīt tālāk

Reiz dzīvoja Cilvēks. Visnotaļ vientuļš. Viņa vientulībai nebija robežu, jo tas dzīvoja pilnīgi viens. Viņa istabā pat nebija loga. Cilvēks neredzēja, vai ārā līst, vai snieg, jo turēja durvis cieši aizvērtas... Lasīt tālāk

Manai meitai nesen viens tips pateica, ka viņa jau ir tik veca, ka varot izaudzināt bērnus un tad mirt...
Ko tad lai es saku? Manējie jau sen kopš izauguši. Tad jau man bezmaz vai smiltis birst? Nu nē...
Ar mani viss OK! Lasīt tālāk

Internetā ieraudzīju kādu labi pazīstamu attēlu. Faraona Ehnatona sievas Nofretetes skulptūra. Vai es tev kādreiz stāstīju, ko domāju par šo darbu?  Lasīt tālāk

Te atkal es... 
Gribu tev pastāstīt ko tādu , kas bērnībā savaldzināja manu sirdi...Toreiz es, protams, nedomāju, cik bieži to atcerēšos un pārdomāšu.  Lasīt tālāk

Es ar tevi domās sarunājos jau sen. Nesmejies...tā tiešām ir. Šķiet, ka pazīstu tevi ilgāk, nekā sevi. Varbūt esam tikušies jau iepriekšējas dzīvēs.Kas to vairs var atcerēties? Lasīt tālāk